Mani pirmie soļi uz Itālijas zemes bija tik pārsteidzoši, ka šķita, it kā es būtu nonācis kādā pasakā. Šī ir mana pieredze par mācību praksi Itālijā, manuprāt, vienā no pasaules interesantākajām un kultūrvēsturiski bagātākajām valstīm.
Mūsu brauciens ilga 16 dienas, no kurām pirmās 10 dienas aizvadījām lauksaimniecības prakses daļai Čevas ciematā, pēdējās 6 dienas kultūras praksei - Florencē. Nepagāja pat stunda pēc nolaišanās, kad mūs sagaidīja pārsteigums - itāļi ir lēni, visos aspektos. Mūsu autobusa šoferis “aizmirsa” par mums, un nācas gaidīt 4 stundas lidostā.
Lauksaimniecības prakses stāsti - La Strella
Biodinamiskās lauksaimniecības prakses daļu pavadījām kalnos, netālu no ciemata. Mēs, klase, kopīgi dalījām vienu šķūni gulēšanai. Mēs, ap 20, plecs pie pleca visas 10 dienas. Gulēt tad, kā nu kurš, vai nu uz matrača vai zemes. Vieta, kurā mēs dzīvojām, aprakstāma vienā vārdā - Fenomens. Diezgan plaša teritorija, 3 akmens ēkas, minu,- pirms pāris simtiem gadu celtas, apkārt mums plašums pēc plašuma, saimniekiem bija daudz dzīvnieku: vistas, gaiļi, kaķi, cūkas un suns. Vienuviet arī atradās 100m garš vīnogu dārzs, bijām tik augstu, ka zemākie mākoņi ir vienā līmenī ar mums. Vai spējat iztēloties šo vietu? Darbojāmies un dzīvojām fermā - La Strella.
Fermā mūs sagaidīja dažādi darbi - gan smagi, gan radoši. Sākšu ar smagāko - bedres rakšana. Ideja šim ir piepildīt to ar zariem, par tiem stāstu vēlāk, un tad aizbērt ciet, lai pēc pāris gadiem varētu šajā vietā stādīt vīnogas. Sākotnēji izklausās nieks vien, bet nē, kalnu rajonos Itālijā dažviet zeme ir cieta, principā smilšakmens, un tagad iedomājaties, kā 6x3m bedri varētu izrakt 80cm dziļumā? Tieši tā - ar kapļiem. Dienu pēc dienas nedēļas garumā, mēs kaplējam, dauzījām zemi. Šis nu bija izaicinājums, kuru galu galā pēc 5 saplēstiem instrumentiem, tulznu pilnām plaukstām veiksmīgi pārvarējām. Atgriežoties pie darbiem, sīkāk pakavēšos “meža” tīrīšanā jeb izciršanā. Pirms vairākiem gadiem fermas apkārtne bijusi sakopta, visam varēja redzēt pāri, bet šodien apkārtne ir aizaugusi ar kokiem, krūmiem, augiem. Lai atgrieztu fermas sākotnējo krāšņumu, mēs iztīrījām nelielu gabalu, kur skats vērsās no ceļa. Darbs prasīja pacietību, ņēmāmies ērkšķos, stiepām augšup kalnā uz traktora piekabi visādus zarus, kokus, bluķus, kurus bēra pēc tam izraktajā bedrē. Darbs bija nepatīkams, taču ar saldu piedevu. Kādreiz kokpilnais platums tagad pavēra elpu aizraujošu skatu pāri kalniem. Šie bija mūsu galvenie darbiņi, kuriem veltījām lielāko daļu laika. Pārējie darbi ietvēra sola restaurēšanu, cidoniju lasīšanu, vīna liešanu pudelēs un pat ēzeļa skeleta izgatavošanu. Darāmā bija daudz, bet visu arī paveicām ar gandarījumu.
Mani pārsteidza, kad uzzināju, ka itāļi brokastis īsti neēd, un to pašu varu teikt par pusdienām, viņi ēd ļoti viegli, jo itāļi vakariņo diezgan vēlu vakarā - tātad ideja ir tāda, ka viņiem nav nepieciešams no rīta vispirms ,,piekraut’’ sevi ar smagu ēdienu.
Īpaši jauka man likās mūsu kopā būšana. Kad katru vakaru pēc vakariņām kopīgi apsēdāmies ap ugunskuru, dalījāmies ar savām sajūtām par dienā padarīto un apspriedām nākamās dienas plānus. Saimnieki bija jauki un sirsnīgi, kas lika man, teiktu, mums, sajusties kā daļai no vienas lielas ģimenes. La Strella bija burvīgs piedzīvojums, kuru gribētu novēlēt citiem piedzīvot, taču ir tas iespējams vai nē, ar prieku dalītos savā pieredzē vēl citreiz.
Kultūras prakses piedzīvojumi
Kultūras prakses daļu aizvadījām Florencē - Lilliju pilsētā. Šeit mēs centāmies izprast, kas ir renesanse? Apmeklējām dažādus muzejus, kur bija saglabājušies tā laika mākslas darbi, skulptūras un arhitektūra. Iegājām mēs Svētās Marijas ziedu katedrālē, del Fiore, kur varēja novērot arhitektūras attīstību, to, ka no tās iznāk māksla, jaunu mākslas stilu uzplaukšanu. Līdzīgi kā šeit Santa Croce iespējams novērot renesanses pieskārienu. Šī franciskāņu baznīca ievelk sevī ar plašumu. No ārpuses savukārt sajūtams, ka tā ir mazāka. Sperot soli iekšpus, uzreiz acis sagaida freskas uz sienām. Mākslas darbos sāk parādīties telpiskums un cilvēka emocijas, kas raksturīgs renesansei. Šeit ir arī ievērojamu itāļu - Mikalandželo, Galileo, Makjavelli, Dantes un komponista Rosīni apbedījumu vieta.
Nedēļas garumā apmeklējām dažādus objektus: Sv. Marijas Ziedu katedrāle, Basilica di Santa Maria Novella, Santa Croce, pāris muzejus un baznīcas. Visi šie unikālie piedzīvojumi mani noveda pie atklājuma par sevi. Pajautāju sev - kā mainījās mans redzējums uz dzīvi?
Šodien es iejutos kādas renesanses laika personas lomā. Katra vieta man lika aizdomāties, vai man šo laiku saukt par vakardienu vai vēsturi. Staigājot, piemēram, pa baznīcas grīdām, eju es un iztēlojos dzīvi, kāda ta bijusi kādam pirms tam. Es skatos uz griestiem, kur kāds jau iepriekš ir skatījies. Es redzu to, ko kāds pirms pāris simtiem gadu ir redzējis. Tad es padomāju, vai viņam redzot, kaut sienu, ienāca prātā doma vai kāds šo redzēs, kad vairs nebušu uz šīs zemes? Mākslas darbi, freskas, kuras veidotas pirms simtiem gadu, ir joprojām aktuālas mūsdienās. Vai darbi, ko rādam šodien, būs saglabājušies rītdienai.
Viss šis man liek saprast, cik svarīgi ir novērtēt, izjust, uzņemt sevī katru brīdi, skatu, jo, kas mums ir ikdienišķs šobrīd, var būt kādam svēts jau rīt.
Itālija piedāvā bagātīgu kultūras un vēstures mantojumu, kas katru cilvēku spēj iedvesmot. Mācību prakses pieredze šajā valstī man bija ceļojums uz jaunām zināšanām, izaicinājumiem un personisko izaugsmi. Paldies, ka lasījāt manu rakstu un esmu pieejams jebkurā brīdī, lai atbildētu uz jūsu jautājumiem vai piedāvātu papildu informāciju. Lai jums veicas jūsu ceļojumā uz jaunām pieredzēm!
Emīls Mulla, Ādažu Brīvās Valdorfa skolas 11.kl. skolēns
